Honda Gold Wing

Labrīt. Nesen uz četrām dienām noīrēju Honda Goldwing. No ārpuses motocikls varbūt nav manā gaumē, jo man patīk kruīzeri un čoperi, bet vadāmība man ir kā Mercedes uz diviem riteņiem. 🙂 Motociklam ir gads, tāpēc nav par ko sūdzēties; viss darbojās un dūca, kā nākas, izņemot pliko priekšējo riepu, kas lietū bija mazliet neērta. Arī pati nomas kompānija bija laba; ceļojuma laikā to slavēju un apsvēru domu doties ziemā uz Spāniju. Bet, kad atdevu motociklu, šķiet, ka īpašnieks, puisis baltā apkaklītē, ar mārketinga triku sev iešāva kājā. 🫣. Es būtu gaidījis, ka viņš man piedāvās kafiju, nevis mēģinās izkrāpt 100 zlotus par 2 litriem degvielas. Protams, tas bija līgumā, bet, ja nopietni, es noīrēju motociklu par 2300 zlotiem, un viņš domāja, ka mēģinu no viņa izkrāpt 20 zlotus. Un tā arī notika. Atgriežoties no Bjalistokas netālu no Radziminas, 30 km attālumā no nomas bāzes, sāk līt. Piestāju degvielas uzpildes stacijā, lai uzvilktu lietus apģērbu un uzpildītu bāku, izmantojot atbalsta kājiņu, nevis vairākas reizes pūšot, parasti līdz elpas trūkumam. Tad braucu lietū, lai atdotu motociklu, jo piezvanīju un gaida cits klients. Kad ierodos, joprojām līst, tāpēc paslēpju to zem pārsega un izģērbjos. Sākumā puisis pat uzsāk patīkamu sarunu. Tomēr pēc dažām minūtēm viņš saka, ka bāka nav pilna un vai iekasēsim soda naudu vai uzpildīsim to pats. Es runāju nopietni, es iznomāju automašīnas un motociklus visā pasaulē, un man nekad nav bijušas šādas problēmas. Tā nu es atkal saģērbjos un braucu uz staciju lietū, uzpildu divus litrus un atgriežos. Puisis mani vairs negaida; viņš atsūtīja darbinieku. Es biju tik priecīga atvadīties no jaunā vīrieša, un priekšnieks pat nemirkšķināja. Tāpēc neesmu pārliecināts, vai ieteikt to vai nē. Mani interesē šie ceļojumi uz Spāniju un īstie komentāri pēc tiem. Jo, ziniet, komentārus var nopirkt vai arī tos var izdzēst. Jebkurā gadījumā tas ir kauns, jo tas varēja būt jauki.